Ghmn…
Kad telefons klusē un paralēli nav ko darīt, tā vien gribas lai vismaz tajā mazajā tāldzīrdītī atskan kāds skaņas signāls (izņemot brīdinājuma toņus par nebateriju, nezonu, nerēķinu`n`shit). Atskan pirmais.. jē, neesmu palicis viens šai pasaulē.
Atskan otrais…jē, nu jau mēs esam trīs.
Trešais… mļe.. par daudz…
Ko es ar šo visi gribēju pateikt, cik ļoti dienas pirmajā pusē man nepatika klusējošs telefons, tik ļoti viņš man tagad patīk, jo ir izslēgts un kluss. Kā saulīte sāka tumsā tīties, tā jutos kā 1188 operators. Tizli.. sevišķi ja tai laikā rullē garu gabalu no pilsētas uz laukiem pilnā balsī ieejot mūzikā… 
pīs.
